Stāsts par Zviedriju

Nu jau gandrīz nedēļu esmu mājās, bet tikai tagad ķeros pie pēdējā bloga ieraksta. Laikam jau tāpēc, ka pēdējais. Bet nu, ja ne pašā pilsētā atgriezties, tad gan jau ar Erasmusā satiktiem cilvēkiem būs iespēja tikties. Viss jau atkarīgs no manis paša un iepazītajiem cilvēkiem. Ja būs vēlme tikties, būs arī atkaltikšanās. Par visu gan pēc kārtas. Tātad - pēdējais mēnesis Sundsvallē:  

Ja godīgi, tad daudzas dienas maijā tika pavadītas filmējot ainas mūsu īsfilmai un apstrādājot tās. Ne viss sanāca tā, kā gribētos, bet neatsverama pieredze gūta, kā arī pašlaik ir vēlme pēc iespējas drīzāk piedalīties vēl kādas īsfilmas izstrādē: mācīties no iepriekšējām kļūdām, augt un pilnveidoties. Viennozīmīgi, ja kāds brauks uz Mid Sweden Universitāti, Sundsvalles kempusu studēt un Jums kaut nedaudz interesē kino, video vai skaņas apstrāde, piesakieties šim kursam! Nenožēlosiet ne nieka! Kurss ir diezgan apjomīgs, bet gandarījums par apgūto ir tā vērts. ;)  

Dabas fenomens, kas sagādāja man prieku pēdējā mēnesa garumā, ir baltās naktis. Pēdējo dienu pirms projām braukšanas saules riets bija ap 23ijiem, saule atkal lēca 3ijos un neskatoties uz to, pat vienos naktī varēja lasīt avīzi ārā. Tā kā es pēdējās nedēļas Sundsvalli iedēvēju par vietu, kur saule nekad nenoriet. Daži sūdzējās, ka nevar pagulēt. Mani gan šāda dienas un nakts attiecība pilnībā apmierināja. Tā kā esmu pieradis vēlu iet gulēt, ir pat ļoti patīkami, ka vakaros ir tik ilgi gaišs. Liekas arī, ka jūties možāks, ja aptuveni 20 no 24. stundām diennaktī ir diena. Tāda interesanta sajūta tagad. It kā Latvijā diena paliek arvien garāka un tuvojas tai īsākajai naktij, bet galīgi to nejūtu. 

Kas laika ziņā vēl bija citādāk - vissiltākajā dienā Zviedrijā bija +24 grādi, dienā pirms aizbraukšanas +16. Biju jau pie tā pieradis, likās silti, tāpēc, kad nonācu Latvijas +30 svelmē, bija nedaudz neierasti. Vēl joprojām, pēc nedēļas mājās, labāk jūtos tagad, kad pa dienu ir tikai kādi +22. :) 

Pēdējas dienaspirms projām braukšanas bija ļoti patīkamas. Pirmkārt, izgulēju pēdējā mēneša negulētās naktis. Otrkārt, izstaigāju, izpētīju un sabildēju Sundsvalli. Par bildēšanu runājot, mani jau kārtejo reizi patīkami pārsteidza zviedru laipnība un uzticēšanās cilvēkiem. Rādās ideja, ka būtu iespējams no universitātes aizņemties foto kameru, lai iemūžinātu Sundsvalli. Aizgāju aprunāties pie darbinieka, pie kā bijām izīrējuši gaismas iekārtas un mikrofonus filmēšanai, un viņš atbildēja - kāpēc ne. Tā es tiku pie profesionālas foto kameras uz dažām dienām. Nestāstot nemaz, cik daudz dažnedažādas aparatūras un telpu mēs izmantojam īsfilmu kursu ietvaros. Patīkami, protams, patīkami. Bilžu piemēram, skats uz pilsētu no Norra Berget pakalna. Trijos no rīta, starp citu. :) 

Pašā pēdējā dienā vēlreiz tika izīrēts auto. Aizbraucām gan līdz Alno salai, gan uz Stokholmas pusi iečekot jūras krastu tajā pusē. Pabijām arī Sodra Berget pakalnā, lai apskatītu pilsētas panorāmu. Tā kā Alno sala bija jau redzēta, panorāma saules rietā laikam bija tas iespaidīgākais skats, kas tajā dienā redzēts. 

Mājupceļš ar prāmi, domājams, bija laba izvēle. Jautrs, patīkams un pat likās kā ātrs brauciens izvērtās. Man laikam gan paveicās ar to, ka jūra bija mierīga, citādāk es, iespējams, teiktu ko citu.

Ir žēl atstāt to visu, tāpēc esmu sev apsolījis satikties ar dažiem cilvēkiem no Erasmusa, un es noteikti vēlētos atgriezties Zviedrijā. Un, laikam pats galvenais, no Erasmusa neatbrauc tāds pats cilvēks, kāds aizbrauc. Tā ir vesela dzīves skola. Pieredze, kura noderēs tālāk dzīvē. Ja ir iespēja, iesaku riskēt un to izmantot. Vēlāk no šī perioda varēsiet daudz ko atcerēties ar prieku un, jebkurā gadījumā, nenožēlsiet to, ka aizbraucāt!

Tas laikam arī būtu viss manos stāstos par Zviedriju. Tālāko tās iepazīšanu nu atstāju Jūsu rokās! :) Hej då!

Laikam jau daudzi cilvēki ir tā iekārtoti, ka nu nevar ilgi izdzīvot pilsētā ik pa laikam neapmeklējot kādu klusāku, neskartāku dabas nostūri. Arī es neesmu izņēmums, un, par laimi, šādu vietu  esmu atradis arī te. Aptuveni 25 km attālais ciemats Spikarna, Alnön salā. Klusums, miers un jūra, kas vēl vajadzīgs laimei, huh? :)

Ir gadījies tur pabūt jau divas reizes: kārtīgā ziemā un tad, kad viļņi jūrā un patīkami plusi ārā sāka liecināt par pavasara tuvošanos. Tā otra ciemošanās reize gan bija interesanta ne tikai ar ciemata aplūkošanu vien, bet par to kādu citu reizi. Šoreiz piedāvāju Jūsu apskatei bildes. Tā ir tā Zviedrija, kas mani pagaidām saista visvairāk.

Nu ko lai saka, jau vairāk nekā mēnesis te pavadīts. Pagāja tas ļoti ātri, tomēr ir jūtams, ka jau ilgāku laiku te būts. Sudsvalle tiek skatīta jau nedaudz citādākam acīm. Kādām? Pašam grūti raksturot. Cerams, raksta beigās, gan es, gan tu, Dārgais lasītāj, to sapratīsim!

Tātad, izkārtojumā no vecākā uz jaunāko:

Naksnīgā Sudsvallē 

Vēl janvārī nolēmām ar dažiem LV studentiem aplūkot Sudsvalli no tuvākā pakalna, tikai šoreiz - tumsā. Tā kā bija vēlme izdarīt dažas bildes vēl dienasgaismā, kā ari apciemot kafejnīcu turpat pakalnā, gājienu uzsākam ap trijiem. Atnāca, paknipsējām un aizgājām baudīt garšīgās vafeles vietējā kafejnīcā. Kafejnīca iekārtota vecā, bet labi sakoptā mājā. Ir ļoti neparasti tādā pusdienot, liekas, ka ieturi pusdienas muzejā. Bet patīkami. Diemžēl tā kā kafejnīcu slēdz 16.00, bija to jāpamet vēl krēslā, ne tumsā. Aizstaigājām līdz tuvējām muzejam. Ekspozīcija gan bija ciet, bet vēl paspējām aplūkot muzeja veikala piedāvājumu. Daudzi, visticamāk, muzeja uzturētāju taisīti darinājumi pavērās mūsu acīm. Iepazinām arī mistisko Sundsvalles dzīvnieku, pa pusei zaķi, pa pusei putnu - Skvader. 

Izejot no muzeja,  kā jokojām, mūs sagaidīja vietējais skvader, maskējies par kaķi, un pavadīja mūs visu ceļu atpakaļ līdz pašai pakalna virsotnei. :) Uz Sundsvalli tumsā paveras ļoti skaists skats. Manu skatienu kā vienmēr piesaistīja jūra tur tālumā (šajā bildē tā gan nav redzama) un mirgojošās bākugunis. Neesmu vēl joprojām līdz tai ticis. Jau tobrīd, esot virsotnē sapratu, ka mans iepriekšējais 40 min gājiens jūras virzienā bija tikai labi ja 1/3 ceļa, organizētais brauciens ar autobusu uz turieni izjuka, un pēdējo dienu -20 sals traucē plānus īstenot, bet es līdz jūrai tikšu, varat man ticēt. :) 

Lekcijas un darbi 

Ir interesanti apgūt vienu kursu pie četriem pasniedzējiem (vienā kursā tie būs veseli pieci). Interesanti uzzināt dažādu cilvēku skatījumu uz lietām, bet vēl joprojām tās liekas neparasti, jo katrs pasniedzējs ir tik atšķirīgs, un, kad lekcijas beigās esi pieradis pie viena pasniegšanas stila, nākamo lekciju pasniedz jau cits pasniedzējs. Pa vidu lekcijām vēl paspēj ikreiz pielāgoties citam stilam, bet tas jau tikai labi, manuprāt. Pirmie darbi jau arī uzrakstīti. Un jā, angļu valodā rakstīt tiešām prasa daudz vairāk laika. Ja kāds brauks Erasmusā, varat papraktizēties jau iepriekš, ja atradīsies laiks un vēlme. Apzinoties, cik slinkums mēdz būs spēcīgs - vismaz sāciet darbus laicīgi, jo sajūtas pirmos darbus rakstot te kā pirmos darbus pirms 2,5 gadiem ViA rakstot, plus tas viss angļu valodā. Nē, nesaku, ka īpaši grūti, un labāk tos uztvert mierīgi un bez stresa, bet kādu laiciņu tas viss prasīs. Tas tā, padomam - varbūt kādam vēlāk noderēs! ;)

Basketbols 

Lai gan sporta veids, kam visvairāk jūtu līdz, ir hokejs, biju aizgājis uz vienu basketbola spēli. Jāatzīst, ka Sudsvalles "Dragons" labi spēlē, godam tur pirmo vietu līgā. Pretinieki tika vienkārši sagrauti, spēles beigās 19 punktu pārsvars, pa vidu bija pat 31. Es gan jūtu līdz arī pretiniekiem - to vidū spēlēja lietuvietis, kā nekā gandrīz tautietis. Kā tad var nejūst līdzi? Diemžēl, lai cik labi tie spēli neuzsāktu, jau spēles vidū, kā nopratāt, jebkādas cerības tiem uzvarēt bija zudušas. Kopumā jāsaka, ja jau studentu apvienība te sniedz iespēju apmeklēt spēles par velti, turklāt ar līgas favorītkomandas piedalīšanos, grēks to neizmantot. :)

Zviedrijas sporta spēles 

Nosaukuma precizitāti negarantēju, totie vienu teikšu noteikti - pasākums bija vērienīgs. Pirmo reizi dzīvē klātienē vēroju kamaniņbraukšanu, motokrosu, boksu un pirmoreiz dzīvē hokeja spēli bija iespējams skatīt esot tieši aiz stikla. Kad kādu iegrūž bortā metru no tevis, ziniet tas izraisa pavisam citādākas izjūtas, nekā skatoties to pa TV. :) Interesanti bija vērot arī operatora darbu un salīdzināt to bildi, ko redzi TV, ar realitāti. Ja pa TV kamaniņbraucieni piemēram ir smuki samontēti ar atkārtojumiem utt., tad dzīvajā bieži vien ilgi stāvi un gaidi, kad kāds aizbrauks tev garām. :) Arī bokss izskatās pavisam citādāk. Šis pasākums patika. Man par pārsteigumu un lielu prieku, tas arī bija pilnīgi par brīvu.

Eksāmens

Izejot tikai vienu pilna laika kursu, tas paskrien nemanāmi. Piektdien jau bija pirmais eksāmens. Lai gan eksāmenu varētu paveikt aptuveni 2,5-3h, tam bija dotas piecas stundas. Ir pietiekoši daudz laika, lai pa vidam vēl atpūstos, apēstu šokolādi un mēģinātu atcerēties visu, ko biji dzirdējis vai lasījis. Par laika trūkumu nevar sūdzēties. :) Pats eksāmens - nedaudz vairāk loterija, nekā gribētos, bet gan jau, cerams, būs ok. Jebkurā gadījumā Comparative Media Systems kurss aizvadīts. Lika saprast, kā darbojas mediju sistēmas dažādās pasaules malās, kā arī papētīt pašmāju mediju sistēmu vairāk, nekā tas jebkad tika darīts, kas ir pozitīvi - jāzina jau taču ar ko saskaries dzīvē. :)

Hokeja spēle

Jā, tika pabūts vēl vienā hokeja spēlē, un atkal bez maksas. Patīk man šāda pieeja sporta spēļu organizēšanā, lai gan redzams, ka uz reklāmu stadiona iekšienē tāpēc liek lielu akcentu, tomēr tas netraucē. :) Sudsvalles "Lūši" spēlēja pret kādas netālu esošās pilsētas "Ērgļiem". Lai gan "Lūši" spēlēja kopumā labi, tomēr uzbrukumā bija samērā pasīvi un pieļāva dažas liktenīgas kļūdas aizsardzībā, rezultātā - 5:2. "Ērgļu" pārliecinošā uzvara. Nācās daudz skaidrot spēli, jo (un par to tiešām prieks) latviešus atpazīst kā hokeja cienītājus un pratējus. Te nu gan bija interesanti mēģināt izskaidrot, kāpēc, piemēram, šoreiz iemetiens ir pretinieku komandas zona, ja zini hokeja terminus tikai latviešu valodā. Kopumā, cerams, ka tiku galā labi, lai gan viss tika skaidrots ļoti vienkāršā angļu valodā. Tā ir, izjūti vārdu trūkumu tieši tajās jomās, kas Latvijā esot, liekas pašsaprotamas. :)

Basement

Beidzot, jā, beidzot esam tikuši pie tā, par ko saņemtas labas atsauksmes no iepriekšējiem erasmusniekiem - pasēdēšanu un spēļu telpām pagrabstāvā. Tā kā pagājušajā vasarā tās izdemolēja, jau ilgāku laiku tās bija slēgtas. Protams, alkas pēc pašam savas vietas pasēdēšanai, manā un vēl dažu gadījumā arī vēlme uzspēlēt galda tenisu, veicināja to, ka noorganizējām tikšanos ar komandanti, uzzinājām, ka nepieciešama tikai uzkopšana un tīrīšana, paši piedāvājam to paveikt, ko arī izdarījām un vuallā - pirmais pasākums tur jau aizvadīts. Kā arī protams pirmās galda tenisa spēles nospēlētas. Telpas izrādījās labi aprīkotas - galda tenisa galds, ledusskapis, šautriņu stūris, TV un DVD, bāra lete. Ir man tādas aizdomas, ka daudzi piektdienu vakari tiks tur pavadīti. :)

BBQ

Vakar tika organizēts pasākums ar mērķi ideālajā gadījumā redzēt ziemeļblāzmu, standartvariantā - jautri pavadīt laiku ārpus pilsētas. Tā kā visu dienu bija apmācies, pirmais mērķis atkrita, bet tas nemazināja prieku par iespēju izbaudīt ziemas ainavu, uztaisīt hot dogus un nobraukt no tuvējā kalna ar ragaviņām. Par grila vietu visu cieņu slēpošanas trases uzturētājiem, bet par ragaviņām tiem dažiem, kas atbrauca ar auto un tās paķēra līdz. Bija patīkami atcerēties bērnību. :) Jāsaka, ka kalns, precīzāk, tā kalna daļa no kuras braucām lejā, vismaz divreiz augstāka par bērnības "kalnu" Medumos un ar līdzenu trasi, kas garantēja jautrus un ātrus nobraucienus. Izdevās lielisks saliedēšanas pasākums, kā arī pavadītas daudzas stundas svaigā gaisā, kas vienmēr ir pozitīvi.

Visādi krikumi, bet ne mazāk svarīgi

Pamazām tiek apgūtas nepieciešamākas frāzes zviedru valodā, tomēr es tiešām novērtēju iespēju parunāties te latviešu valodā, kura negadās visiem LV Erasmus studentiem. Ir prieks, ka ir iespēja uzzināt ziņas no Valmieras, pilsētas, kas man kļuvusi tik tuva, "pa tiešo", pajautājot "Kā gāja aizbraucot mājās?" :) Satiku arī to latviešu meiteni, kas te dzīvo jau 13 gadus. Bija interesanti ar viņu parunāties, cerams, ka vēl kaut kad saskriesimies. Novērtēju arī čatus ar draugiem un radiniekiem, prieks kā interesējaties, ka man te iet, kā arī tiešos skype pieslēgumus A409 - paldies, draugi, ka izlīdzat pat klāt neesot un ļaujat uzzināt jaunākos notikumus augstskolā. :) Dažkārt, tā aizrunājoties, liekas, ka iziešu ārā no istabas un turpat Valmierā vien būšu. Un būšu jau arī, bet pēc 6 mēnešiem, vai varbūt pat tikai pēc 3,5. Pagaidām gan esmu te un ir jāizbauda šī lieliskā iespēja, tāpēc, piedodiet, ka rakstu tik reti.

Domājams, nākotnē mainīšu bloga formātu - ieraksti taps īsāki un biežāki. Mazāk par notikumiem, vairāk par sajūtām. Bet... dzīvosim, redzēsim! 

See you!

Tiek aizvadīta jau 16. diena Zviedrijā. Beidzot centīšos apkopot vienā rakstā, ka man te šajās dienās klājies.

Pirmā diena. 

Pirmais, kas iepriecināja - saule. Nebija redzēta jau kādu nedēļu. Te tā spīdēja spoži jau no paša rīta. Otrais - jautrās holandiešu meitenes, kas bija pirmās no Erasmus cilvēkiem, kas iepazīti. Pa ceļam uz universitāti, iepazīts vēl krietns bariņš erasmusiešu, universitātē vēl daži, kuru vidū arī cilvēki no Latvijas. Jā, nesanāca būt vienīgajam no LV te, bet laikam tas tikai uz labu.

Diena universitātē iesākās ar fakultātes vadītāju uzrunu, tam sekoja kopējais svinīgais pasākums ar Mittuniversitetet vadību, kas iesākas ar Madonnas dziesmu: "..we are living in a material word..." universitātes kora izpildījumā. :) Interesanta dziesmas izvēle, es teiktu, bet vēl vairākas dienas, tāpat kā lielākai daļai erasmusiešu, tā skanēja manā galvā. Oficiālajai daļai sekoja studentu valdes organizētā neoficiālā daļa – „fika” (zviedru tradicionālā kafijas pauze), kas gan beigās nebija nekas vairāk kā kūciņu, ābolu un sulas izdalīšana. Vēlāk sekoja ekskursija pa pilsētu, kuras laikā sapazinos gan ar studentu valdes pārstāvjiem, gan citiem Erasmus studentiem. Jau ekskursijas laikā tika aptverts, ka taisnība vien Ilzei bija, Sudsvallē ir kaut kas no Valmieras gara, un tas priecē. Tad miegs, pasēdēšana, miegs, lekcijas, pasēdēšana, klubs, pēdējo ViA darbu rakstīšana. Labāk neaprakstīšu sīkumos, bet gan par visu kopumā.

Kojas 

Nevar jau tas īsti par kojām saukt, bet būtībā tādas tās ir, ja neskaita dažus NE studentus, kas te dzīvo. Neierasti ir tas, ka dzīvo pa vienam, toties vismaz neviens nevienam netraucē ar savu dienas ritmu utt. Istabā ir TV, 2 lampas, galds, dīvāns, izlietne, spogulis, drēbju skapis, pieejams internets. Tualete un dušas - kopējas. Kā arī divas kopējas virtuves katrā stāvā, kuras ir trauki, galda piederumi, mikroviļņu krāsns, ledusskapis, plīts, saldētava, tējkanna, TV un viss, ko var vēlēties. Sūdzēties varētu tikai par dušām, kuras ir sliktākā stāvoklī, nekā A vai Z kojās un, vismaz mūsu stāvā, tajās vienmēr ir ap 16-18 grādiem, kas nav tā patīkamākā temperatūra priekš mazgāšanās. Maksa par visu šo komplektu arī ir attiecīga - 202 Ls mēnesī. Pirmajā mēnesī gan sanāca mazāk maksāt. Īri aprēķināja tikai no tās dienas, kad es ierādos, lai gan no sākuma biju norādījis, ka būšu agrāk. Tas gan patīkami. :)

Universitāte

Studenti no citām valstīm ļoti sajūsminās par universitāti. Par to, cik studiju sistēma ir laba, cik labi iekārtotas telpas utt. Jā, universitāte bez šaubām ir laba, taču pati mācību sistēma ļoti atgādina to, kāda ir ViA, tāpēc - nekāda šoka, pārsteiguma vai sajūsmas, tikai pie sevis esmu nodomājis: "Visu cieņu Vidzemes augstskolai!" :) Protams, pašas telpas ir daudz plašākas, kā nekā vesels "Campus", bet nu, ceru, ka arī ViA līdz tam izaugs, pirmais solis telpu paplašināšanai jau ir sperts. Vienīgais, ka mums vēl pietrūkst ir 24/7 pieeju augstskolas telpām, bet, apsverot šādas sistēmas izmaksas, kā arī iespējamos trūkumus, iespējams, tas vēl nemaz nav vajadzīgs.

Cenas

Nu jā, tas ir īpašs stāsts. Latvijā, izdarot pakalpojumu, bieži vien jokojot saka: „Pieci lati", šeit laikam, lai samērs būtu līdzīgs, jāsaka: "20 lati." BET, ir lietas, kas te ir lētākas, piemēram, esmu atradis lētu tēju, šokolādes desertu, klubu, un jā, ūdens klubos ir par velti, nevis kā pie mums, par 0,80 Ls. Tas laikam arī viss. Toties viss, ko te pērc pa akciju ir kvalitatīvs un nav jābaidās, ka sabojāsies nākamajā dienā. Tas iepriecina.

Pārtika        

Skolas ēdnīcā kopleksās pusdienas maksā ap 5Ls, tāpēc no šādas ekstras esmu atteicies, tad jau lētāk ir reizi pa reizei aiziet uz Max (zviedru McDonalds variants), vai arī gatavot pašam, kas arī visvairāk tiek darīts. Kā studentam, vislielākā sāpe ir tas, ka te nav iespējams nopirkt pelmeņus. BET, esmu atradis ēdamu saldskābmaizi un, jāsaka, ka lētie makaroni te tiešām garšo daudz labāk nekā LV. :)

Citas tautas

Visvairāk iepazītas tās tautas, kas mūsu Erasmus grupā ir vairumā - vācieši un holandieši, kā arī zviedri. Zviedri, jā, taisnība, noslēgtāki, taču ļoti laipni, izpalīdzīgi, punktuāli un precīzi. To no viņiem būs vien jāpamācās. Kas interesanti, pats vairākas reizes esmu uzskatīts par zviedru. Vācieši. Tā, te nu jums būs šoks, neviens no Erasmus esošajiem vācu studentiem nekad nav skatījies ne "Kobru", ne "Medikopteru", ne "Komisāru Reksi", ne pārējos vācu un austriešu seriālus, kas Latvijā cieņā. Protams, dzirdējuši ira, bet izteicās, ka tās ir viņu kinomatatogrāfijas "sviests". Semīrs Gerkāns Vācijā nekāds varonis neesot. Tā lūk. Komunikabla tauta, dažubrīd pārāk trokšņaina, un, tā kā viņu ir ļoti daudz, es drīz būšu atsvaidzinājis vidusskolas vācu valodas zināšanas, kas, protams, nav slikti. Holandieši. Nez kāpēc man šī tauta piesaista visvairāk. Laikam jau tāpēc, ka daudzi studenti no Nīderlandes satikti jau vasaras skolas laikā, un ir tāda sajūta, ka Erasmus studenti no viņiem daudz neatšķiras.

Protams, šie novērojami attiecināmi tikai uz Erasmus grupā esošajiem studentiem. Satikti vēl arī poļi, lietuvieši, krievi, rumāņi, Pakistānas, Irānas, DĀR pilsoņi. Pirmās dienas laikā galva kūpēja no dažādām valodām, toties ir iespēja parunāt visās valodās, ko zinu. Par valodām runājot...

Valodas

Viens ir runāt angliski lekcijā, otrs - tajā runāt par 100 un vienu sadzīves lietu ar studentiem no dažādām valstīm ar dažādiem akcentiem, bet virzāmies uz priekšu. Man par prieku daudz tika runāts arī latviešu valodā ar latviešu meiteni Indru, kas te mācās. Pateicoties viņai, tagad zinu, kur lētākie second hand veikali, cik skaista ir Sundsvalles apkārtne, kā arī daudz labāk orientējos pilsētā. Liels paldies Tev! Zviedru valodu vismaz pamatlīmenī gan būs jāiemācās. Lai gan interesanti bij' gadījies: meklējot preces lielveikala, uzprasot kādam darbiniekam, kas slikti saprot angļu valodu, labi noder izskaidrot nosaukumu latviešu valodā, jo izrādās daži vārdi ir tīri līdzīgi. :)

Man par brīnumu un prieku, daudzus latviešu vārdus un frāzes erasmusiešiem izdodas atkārtot apbrīnojami precīzi, bet vakar uzgāju vārdu, ar kuru gan ir problēmas – saišķis. Un, kas, Jūsuprāt ir "kaka" zviedru valodā? :)

Ikdienas mazie prieki

Pirmajā dienā mums te teica, ka nepieciešams sevi motivēt darbu izpildē. Cenšoties sevi motivēt, apsolīju, ka, sekmīgi nokārtojot pēdējo ViA eksāmenu, nopirkšu sev skaļruņus. Un, lūk, kopš vakardienas esmu atguvis dzirdi. :) Nekas dižs jau nav par tādu cenu, BET labi basi un skaņa ar samērā mazu izmēru - reta un patīkam kombinācija. Tāpat esmu reģistrējies zviedru migrācijas dienestā, un tagad oficiāli varu te uzturēties ilgāk par trīs mēnešiem. Neko diži tas nemaina, bet garastāvokli uzlabo. Kā arī turpināju ViA iesākto, pierakstījos deju kursiem. Jau baidījos, ka te nekur kā latvju ballēs izdejoties nevarēs, BET pietiekoši labi var izdejoties dejojot bačatu. :) Erasmus ballītēs pamazām pāraug par īstiem saliedēšanās pasākumiem, par to prieks.

Tas arī īsumā viss. Negribas vēl vairāk izplūst, bet citu notikumu, atgadījumu, jautru brīžu šo 15 dienu laikā netrūka. A, un pareizi, pietrūkst stāsta par Zviedrijas dabu. Tā ir ļoti skaista, bet par to vēlāk. Jāsakrāj vairāk iespaidu, esot dabā, kā arī bilžu, ko Jums atrādīt.

Hej då! ;)

Tā varētu teikt par manu braucienu uz Sudsvalli. Ceru, ka tā varēs teikt arī par šo ierakstu. Piedodiet, ka aizkavējās - tehniskās problēmas un laika trūkums darīja savu. Tātad, par visu pēc kārtas.

Brauciens uz lidostu: 

Šoreiz braucu pa Daugavas kreiso krastu. Bija patīkami iebraukt Aknīstē, sapratu, ka noteikti te kādreiz paciemošos.

Lidosta Rīga, Raynair un lidojums: 

Nu, 4 gadus, kopš neesmu tajā bijis, nekas daudz lidostā neizskatās mainījies, bet viss ir normālā līmenī, es teiktu. :) lidmašīna gan aizkavējās gandrīz 2 stundas, tāpēc uz rezervēto vilciena reisu vairs varēja necerēt tikt. Nu neko, sapratu, ka galā kaut kā tikšu, lai arī cik man tas laika prasītu. Lidojums bija ok, tikai ļoti īss. Pacelšanās, 10 min lidojums "taisni", un tu jau laidies lejā. 45 min gaisā, ne vairāk.

Brauciens uz Stokholmu:

Lidostas vienmēr atrodas tuvumā pilsētām, uz kurām Jūs lidojat? Noup, šis noteikti nav Skavstas lidostas un Stokholmas gadījums. Savi 100 km vēl ir jānobrauc. Bet ceļš bija interesants un pagāja vienā acu mirklī. Vēl autobusu pieturā parunājos ar lietuviešiem, kuri brauca ar šo autobusu iepriekš - "Cik ilgi brauksim, kur jākāpj ārā utt". Kompāniju braucienā sastādīja viena jauka meitene no Latvijas, kura brauca uz Stokholmu paciemoties pie draugiem, ka arī apskatīt Ķīnas kultūrai veltītu izstādi. Ceru, ka viņa pavadīja jauku laiku Zviedrijā.

Stokholmā:

Atbraucu uz Stokholmu tieši 5 min pirms nākamā vilciena. Skrienu uz vilciena staciju un pa ceļam uzjautāju, kurš perons ved uz Sundsvalli - izradās, vilciens ir atcelts. Pie kases saka, ka nākamais pēc 2,5 h. Nu neko, eju tad uz autobusa staciju. Varbūt kāds autobuss ātrāk nāks. Pirmais pārsteigums - ir 8 vakarā un kases jau ir slēgtas. Ok, pretī nāk viena jauna autobusu stacijas darbiniece (pati vēl pēc studentes izskatījās) un jautāju viņai, kurš tad ir nākamais autobuss uz Sudsvalli? Viņa atbild, ka kaut kad vēl šovakar būs, bet biļeti autobusā nevar nopirkt. Ok, es jau sāku domāt, kā nu lai piekļūst stacijas interneta portālam, lai samaksātu par ceļu, kad viņa man saka - "Bet ārā stāv autobuss, kas aizvieto vilcienu 20.00, tur vēl ir brīvas vietas." Uz jautājumu, kā lai es samaksāju, seko atbilde: "Nekā, bet es tevi pavadīšu un ja kāds ko jautās, saki, ka tev bija biļete". Pārjautāju par soda naudām, un, saņēmis atbildis - "nebūs, nebaidies", dodos uz autobusa pusi. Nav jau baigi feini tā par brīvu braukt, bet tā laikam liktenis man atlīdzināja, par to, ka netiku uz vilcienu 18.30, uz kuru man bija biļete. To pašu naudu šoreiz vien būtu iztērējis. Pateicos zviedru meitenei un devos ceļā.

Stokholma - Sundsvalle:

Mēģinot uzzināt, cikos būsim klāt, sapratu, ka man pagadījās retie šoferi, kas nerunāja angliski, bet arī te izlīdzēja cita zviedru meitene. (Vēlāk uzzināju, ka viņa mācās tajā pašā universitāte, uz kuru es dodos apmaiņā). Jābrauc bija tikpat ilgi, ka no Daugavpils uz Cēsīm, savas 5 h. Nekas neierasts, bet brauciena beigu daļā nogurums tomēr ņēma virsroku, aizmigu. Pamodos no tā ka autobuss iet nedaudz sāniski. Ok, labi, ka šoferis bija pieredzējis, iztaisnoja mašīnu. Līdz Sundsvallei tiku tikai savas padsmit minūtes pāri diviem naktī. Toties laimīgs, ka beidzot esmu galā.

Sundsvallē:

Te nu man jāapbrīno starptautiskās studentu komitejas darbu. Cilvēki ir gatavi tevi sagaidīt 2 naktī, lai iedotu atslēgas no dzīvokļa un parādītu, kas un kā te ir. Paldies! Vēlāk gan uzzināju, ka tam, kas mani sagaidīja, rītā ir eksāmens, un viņš vienalga visu nakti negulēs. Studenti visur ir vienādi, es nodomāju, pateicos un ievērtēju savas kojas. Klusas. Tāds bija pirmais iespaids, bet ko vairāk varēja gribēt - bija taču pus 3 naktī, kad atnācu. Pārsteidza virtuve, kurā ir viss ēdiena pagatavošanai nepieciešams (arī tosteris un mikroviļņu krāsns), ne pārāk pozitīvi pārsteidza interneta vada un wifi trūkums. Bet tas man tobrīd nebija vajadzīgs. Bija atlikušas 4,5 h miega un tad jau bija jādodas uz universitāti, pārējos Erasmus biedrus satikt. Burtiski iekritu gultā, un nākošo dienu piedzīvojumi, tas jau ir cits stāsts.